Mācīšanās rotaļājoties: ko saka zinātne
Vai jūs zināt, ka spēle attīsta smadzenes? Pētījumi rāda, kā rotaļīga mācību pieredze liek pamatus smadzeņu attīstībai un attīsta 21. gadsimta prasmes.
Bērni piedzimst, lai mācītos caur spēlēšanos, tas ir bērna dabiskais stāvoklis.
Ar katru uzcelto smilšu pili, ar katru koku, kurā uzkāpts un katru sabrukušo klucīšu torni, kas jāceļ atkal no jauna – bērna smadzenēs rodas svarīgi savienojumi. Un kad viņi turpina eksperimentēt, kad viņi turpina pielietot iztēli vai izteikt savas emocijas, viņi izaug par empātiskām un radošām personībām. Ar vēlmi turpināt mācīties visu mūžu.
Savā ziņā tas, ko mēs darām, ir tas, kas mēs esam. Tagad mūsu rīcībā ir daudz pierādījumu, kas liecina, ka mācīšanās rotaļājoties ir vislabākais veids, kā atbalstīt mācīšanos. Bērni ir dabiski zinātnieki – viņi nāk pasaulē gatavi eksperimentēt un mācīties rotaļājoties. Un viņi izmanto atklāto, lai ne tikai pielāgotu savu smadzeņu struktūru, bet arī nostiprinātu prasmes, kas viņiem nepieciešamas, lai visu mūžu turpinātu aktīvi un elastīgi mācīties.
Kad meita 8 gadu vecumā pēkšņi saskumusi teica – viņa jau ir par vecu, lai spēlētos ar Lego – pietika ar vienu sarunu, kurā es stingri apgalvoju – katrs var spēlēties ar Lego cik ilgi vēlas. Un jau nākamajā dienā viņa, atguvusi prieku un spēlēdamās, man stāstīja: “Es spēlēšos ar Lego cik ilgi vien gribēšu.” Augot, protams, spēles veidi mainās, bet es nekad (nekad!) neaizliedzu viņai vienatnē vai ar draudzenēm spēlēties – skolās, deju konkursos, spa salonos, restorānos. Tikai, atbilstoši gandrīz jau pusaudža vecumam, tagad lūdzu aiz sevis arī visu nokopt. 🙂 Un mana personīgā pētījuma rezultāts ir acīmredzams – piemēram, uzlikt make-up 10 gadu vecumā viņa prot labāk par mani manos 4x vairāk gados!
Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka rotaļas ir vislabākais veids, kā bērniem mācīties un attīstīties.
Jau no mazotnes rotaļas ir veids, kā mēs veidojam attiecības ar pasauli un viens ar otru. Kad bērniem ir daudz iespēju mācīties rotaļājoties, viņi dara to, ko viņi prot vislabāk: izrāda dabisko zinātkāri. Un, to darot, viņi veido prasmes un iemaņas, kas viņiem paliks uz visu mūžu.
Izpratne par mācīšanos rotaļājoties ir zinātniski pamatota: mācīšanas un mācīšanas, rotaļu un neirozinātnes pētījumi.
Bet te dažas svarīgas atziņas, kuras vērts paturēt prātā:
Bērni ir dzimuši, lai mācītos rotaļājoties.
Ikviens, kurš kādreiz ir redzējis, kā bērns ar prieku skrāpē iesaiņojamo papīru vai veido sejas spogulī, ir redzējis mazu zinātnieku darbībā. Pētīšana rotaļājoties ir mūsu dabiskais mācīšanās veids. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka tad, ja mēs dodam bērniem vairāk iespēju izmantot savas iedzimtās prasmes, viņi turpina aktīvi un radoši mācīties arī pieaugušo vecumā un visā turpmākajā dzīvē.
Bērniem jābūt atbildīgiem par savām rotaļām un mācīšanos.
Kad bērni var izvēlēties, izmēģināt dažādas metodes un paši veikt eksperimentus, tas būtiski ietekmē viņu mācīšanos. Tas nenozīmē, ka pieaugušajiem nevajadzētu iesaistīties. Bet mums jādomā par vadīšanu, nevis norādīšana. Ir atšķirība starp to, ja mēs aicinām bērnus uzbūvēt augstu torni, kas neapgāzīsies (vadīšana), un to, ja mēs vienkārši sakām, lai viņi paplašina pamatni (norādīšana).
Rotaļīga mācīšanās.
Pētījumi liecina, ka cilvēki vislabāk mācās no tādas pieredzes, kas sagādā prieku, jēgpilni sasaista spēli ar viņu dzīvi, aktīvi iesaista, ļauj iteratīvi pārbaudīt lietas un ir sociāli interaktīva. Bērni ne vienmēr izjutīs visas šīs īpašības vienlaicīgi, un tas ir labi. Taču tas ir vēl viens iemesls, kāpēc bērniem ir nepieciešams daudz dažādu rotaļu. Katrs pavediens palīdz viņiem veidot spēcīgu un elastīgu prasmju gobelēnu, ko viņi varēs izmantot visu mūžu. Par to, kā atpazīt rotaļīgu mācīšanos, lasiet nākamajā bloga ierakstā.
Zinātniskās teksta daļas avots: https://learningthroughplay.com/explore-the-research/the-scientific-case-for-learning-through-play